Par teātri

          Dramaturgu teātris ir neatkarīgais teātris, kurā tiek iestudēti tikai dzīvo latviešu autoru darbi, tas ir dibināts ar mērķi veicināt latviešu dramaturģijas attīstību. Kā Dramaturgu teātra biedri savas lugas uz skatuves ir ieraudzījuši gan vecmeistari Andris Zeibots, Dainis Grīnvalds, Hermanis Paukšs, Jānis Jurkāns un Lelde Stumbre, gan jaunie dramaturgi Adrians Briedis-Makovejs, Andris Silamiķelis, Jānis Strods un Andris Ūdris. Pie lugu rakstīšanas ir ķērušies vēl daži mūsu biedri, ko Dramaturgu teātra vide un šeit iegūtā pieredze ir iedrošinājusi izmēģināt roku šajā žanrā. Mēs izturamies pret iesācējiem bez augstprātības un atbalstām katra pirmos soļus radošajā darbā. Dramaturgu teātrī galvenokārt spēlē pašu audzināti aktieri, citu teātru aktierus izmantojam reti. Apmācību metodes ir dažādas, tāpēc rodas problēmas ar atšķirīgu “skolu” aktieru “savietojamību” vienā izrādē. Šā iemesla dēļ arī uzņemam aktiermeistarības studijas, lai papildinātu Dramaturgu teātra trupu.
          Ikvienam interesentam ir iespēja tuvāk iepazīties ar teātri apmeklējot kādu no repertuāra izrādēm, iestājoties studijā vai vai iesaistoties kā brīvprātīgajam. Bet pirmo iespaidu var gūt, izlasot teātra mākslinieciskā vadītāja Hermaņa Paukša pārdomas par teātri, dramaturģiju un saistītajiem procesiem.

          Mums, latviešiem, ir jārēķinās ar to, ka verdzības saknes tautas kolektīvajā psihē saglabājušās ne tikai no padomju laikiem, bet arī kopš 13. gadsimta, kad sākām dzīvot vāciešu pakļautībā, kam 18. gadsimtā nāca klāt arī Krievijas impērijas valdīšana. Protams, pa starpu bija arī zviedri un poļi. Nevar gribēt, lai gadu simteņiem pakļautībā dzīvojošas tautas kolektīvā apziņa strauji mainītos. Neticība tam, ka paši spējam daudzās jomās būt visaugstākajā līmenī, saglabājas psihes dzīlēs, un, lai arī reizēm sevi slavējam par nepārprotamiem panākumiem, tomēr sirds dziļumos tos uzskatām par kuriozām nejaušībām un ticam, ka īstus šedevrus spēj radīt jebkurš – pat kaimiņi igauņi un lietuvieši – bet tikai ne latvju bāleliņi vai tautu meitas.
          Tikai tā es spēju izskaidrot Latvijas profesionālās teātra mākslas aprindās valdošo tieksmi iestudēt visu ko, tikai ne latviešu dzīvo autoru lugas. Teātra darbinieku vide ir īpaši noskaņota pakļauties psihes dziļāko slāņu signāliem un ar skepsi attiekties pret racionāliem spriedumiem. Tomēr tiem, kas spēj, būtu vērts reizēm uznirt arī apziņas līmenī. Lūk, manas pārdomas:
          1. Nevar būt valstī pilnvērtīgas teātra mākslas bez mūsdienu nacionālās dramaturģijas. Latviešiem ir izcili klasiķi, taču viņi vairs neko jaunu neuzrakstīs, tātad – nespēj nodrošināt mūsu dramaturģijas attīstību. To spēj tikai dzīvie dramaturgi. Arī klasiķi reiz bija iesācēji un dzīvi dramaturgi, taču pagadījās vidē, kurā latviešu autoru darbi tika gaidīti. Mums vēl arvien ir daudz gan Blaumaņa, gan Raiņa, gan Brigaderes, gan Aspazijas līmeņa dramaturgu (protams, ar atšķirīgiem rokrakstiem, kā jau tam jābūt), tikai apstākļi nav tādi, lai viņi varētu pilnvērtīgi parādīties un attīstīties. Kas varētu šādus apstākļus radīt? Tikai Kultūras ministrija, bet praktiski tas kaut kādu iemeslu dēļ jau gandrīz ceturtdaļgadsimtu nenotiek.
          2. Valstij grūti laiki – jāiet palīgā. Vainīgs ir nevis tas, kas nespēj, bet gan tas, kurš spēj, bet nedara. Līdz ar to noņemu visus pārmetumus no Kultūras ministrijas. Jādara ir tiem, kas spēj, tāpēc arī kopā ar citiem domu biedriem esmu uzņēmies vadīt šo neparasto projektu – Dramaturgu teātri – un mēs cenšamies pamazām radīt arvien lavēlīgāku vidi latviešu dramaturģijas attīstībai.
          Dramaturgu teātris ir pasludinājis, ka iestudē tikai dzīvo latviešu autoru darbus, un tas ir signāls, ka visi latviešu dramaturgi šeit ir ne tikai gaidīti, bet arī īpaši gaidīti un viņi vienīgie. Tātad beidzot uz pasaules ir radusies tāda vieta. Nezinu, vai tas ir daudz, tomēr vismaz kaut kas.
          Protams, kā jau katrā vietā, arī šeit ir jāievēro struktūrai atbilstoši noteikumi. Taču tie ir ļoti vienkārši: iestājies kārtējā studijā, apgūsti aktiermeistarības pamatus un dod tik šurp savu sacerējumu! Negribi nākt bariņā, tikai gribi, lai Tavu lugu iestudē? Tad nāc ar savu naudu iestudējuma izdevumu segšanai un dod tik šurp savu sacerējumu. Ja mums būtu finansējums no malas, tad spēles noteikumi būtu citādi, taču šobrīd, kad visus ar teātri saistītos izdevumus jāsedz pašiem, tieši šādi noteikumi ir vienīgie iespējamie un loģiskie.
          3. Kāds var iebilst, ka, pēc iepriekš teiktā, Dramaturgu teātris pretendē uz profesionāla teātra statusu, patiesībā tāds nemaz nebūdams, līdz ar to pieskaitāms amatierteātriem, kas jau tāpat taču latviešu mūsdienu dramaturģiju neignorē.
          Bet paanalizēsim situāciju Latvijā. Kas ir profesionāls teātris? Tradicionāli – teātris, kur visi saņem algu, no kuras var izdzīvot. Nākamais jautājums: cik Latvijā ir šādu teātru? Nerunāšu par to, ka arī valsts un pašvaldību dotēto teātru aktieri un režisori ir spiesti piepelnīties, lai izdzīvotu, izņemot varbūt pašus pieticīgākos vai noslogotākos, bet diez vai kāds neatkarīgais teātris šobrīd ir spējīgs regulāri maksāt saviem aktieriem algas – varbūt vienīgi tādā gadījumā, ja peļņu gūst kā citādi: teiksim, ar sabiedriskās ēdināšanas pasākumiem. Taču tādā gadījumā teātra vadītājiem galvenokārt ir jānodarbojas ar šo biznesu, bet ar teātri – tikai vaļas brīžos, un vienalga iznāk tipisks amatierisms. Teātris patstāvīgi spēj funkcionēt tikai tad, ja vai nu saņem pietiekamas valsts vai pašvaldības dotācijas, vai arī tad, ja tam ir pietiekami dāsni sponsori.
          Ar valsts vai pašvaldību dotācijām rēķināties būtu vieglprātīgi, bagātus sponsorus var ieinteresēt tikai ļoti populārs teātris. Protams, nejauši var patrāpīties kāds, kas palīdz arī iesācējiem, taču ne jau apstākļos, kādos šobrīd dzīvojam. Teorētiski jau var izdzīvot arī no biļešu pārdošanas, taču tikai teorētiski, jo tad cenām būtu jābūt tādām, ka biļetes spētu iegādāties tikai bagātnieki, bet, lai iedabūtu teātrī pietiekami daudz bagātnieku, tad atkal ir jābūt ļoti populāram teātrim, bet popularitātes iegūšana prasa laiku. Ko darīt līdz tam? Kā Latvijā izveidot jaunu profesionālo teātri?
          Tikai pamazām. Ja gribi teātri, bet neviens tam naudu nedod, tad jāmaksā vien par visu pašam: gan par telpu īri, gan par komunālajiem pakalpojumiem, gan par skaņu un gaismošanas aparatūru, gan par dekorācijām, gan par tērpiem, gan par rekvizītiem, gan par kosmētikas piederumiem un tā tālāk. Pēc tam ir jātaisa izrādes – tādas, kas skatītājiem patīk. Tad ir jāievilina teātrī skatītājs, un, ja viņam tiešām patiks, tad viņš var atnākt vēl pēc kāda laika un varbūt pat kopā ar vēl kādu. Ja šis process veiksmīgi turpinās un teātris spēj izdzīvot tik ilgi, kamēr iepatīkas pietiekami lielam skatītāju skaitam, tad var gan pamazām biļešu cenas celt, gan sākt tērzēt ar potenciālajiem sponsoriem. Un, ja arī šis process norit veiksmīgi, tad teātris var sasniegt pilvnērtīgu profesionalitātes līmeni. Tāds tad, manuprāt, arī ir vienīgais jauna profesionāla teātra radīšanas ceļš Latvijā.
          Lai izvēlētos pareizu taktiku, es Dramaturgu teātri formulēju kā profesionālu teātri veidošanās stadijā. Kas grib, var droši to saukt arī par amatierteātri, lai gan es nezinu amatierus, kam būtu citi mērķi, izņemot patīkamu brīvā laika pavadīšanu. Tāpat kā nezinu amatierteātri, kas strādātu katru dienu bez brīvdienām un regulāri rādītu ap 20 izrādēm mēnesī un kam būtu vienlaikus 3 nepārtaukti funkcionējošas studijas vairāku gadu garumā.
          Pie reizes par studijām. Dažs labs mēdz aizrādīt, ka Dramaturgu teātris neesot profesionāls teātris tāpēc, ka tajā nespēlējot profesionāli aktieri, ar to domādams, ka profesionāli aktieri ir tie, kam Kultūras akadēmijas diploms kabatā. Šai sakarā ir dažādas anekdotes, bet daudzmaz izglītotam cilvēkam vajadzētu saprast, ka jebkurai profesijai nepieciešamās zināšanas parasti var iegūt vairākās vietās. Dramaturgu teātrī praktiski visi aktieri ir manis paša apmācīti, ko es pēc savas izglītības arī oficiāli drīkstu darīt. Vai mana apmācību metode ir labāka vai sliktāka par citām – tas redzams praksē. Daudzi režisori vislabprātāk strādā ar paša sagatavotiem aktieriem, un pēc teātra vēstures varam spriest, ka ne bez iemesla. Turklāt pašu skoloti aktieri ļauj Dramaturgu teātrim jo pārliecinošāk saukties par neatkarīgu teātri – pat no citām skolām un skolotājiem neesam atkarīgi.

Pasaules galu sagaidot

Fotogrāfs: Daiga Ušacka

Mācības

Fotogrāfs: Aigars Sloģis

Kamerzāle

Fotogrāfs: Aigars Sloģis

Afiša

Fotogrāfs: Solvita Stengrēvica-Grāvīte