Studiju dalībnieku stāsti

Dramaturgu teātra 18.aktiermeistarības studija

Mēs atnācām tik atšķirīgi – pašnodarbināti uzņēmēji, vidusskolēni, konditori, dejotāji, lielu uzņēmumu personāldaļu vadītāji, mārketinga un sabiedrisko attiecību cilvēki, psihologi un teju asociāli vientuļnieki. Cilvēki, kuri filmējušies Latvijā populāru mūziķu videoklipos, reklāmās un filmās un cilvēki, kuri pirmajās nodarbībās nespēja izdvest skaļāku zilbi.

Mēs katrs izvēlējāmies kā justies un reaģēt mijiedarbībā ar visdažādākā vecuma, profesiju un dzīvesstila cilvēkiem, kurus citos apstākļos nekad nebūtu satikuši. Mēs visi mainījāmies – cilvēki, kuri nav publiskas personas, kuri pirmajās nodarbībās, šķiet, nespēja ne aizdzīt mušu no deguna, pēc dažiem mēnešiem jau joņoja pa skatuvi, mežonīgi vicinot spilvenu un kliedzot: “Nositīšu, maita!” (Nekā personīga, viss tikai studiju programmas ietvaros!)

Dramaturgu teātra 18.aktiermeistarības studija ir mūsu kopīgais piedzīvojums, kurš vēl aizvien turpinās.

Ričards Tupoļevs 18.studijas dalībnieks

Man bija neveiksmes, skolā skolotāju “norakstīts” skolnieks. Biju ļoti bailīgs, it sevišķi no pieaugušajiem, runāt ne ar vienu negribēju, un tas viss manī izraisīja smagu depresiju. Mamma, rūpēdamies par mani, uzstādīja noteikumu, lai no depresijas izietu, vajag apmeklēt kādu hobijkursu. Meklējot internetā, kur doties, nejauši pamanīju, ka mamma pati ir pieteikusies aktierkursiem un arī pieteicos.  

Ierados uz pirmo nodarbību ar domu pierādīt mammai, ka ir maldījusies savās prasībās pret mani un šī arī būs pēdējā nodarbība. Bet jau pirmajās minūtēs aizmirsu par savu nodomu. Bija interesanti, kaut arī bailīgi, jo apkārt bija tikai un vienīgi pieaugušie, no kuriem man bija nāvīgi bail.

Pirmo reizi bija grūti iziet uz skatuves, bet, nodarbības vadītāja asistenta mudināts, izgāju un viss bija labi, kā to apliecināja Hermanis (studijas vadītājs). Te es sapratu, ka tikai darot, mēģinot un kļūdoties mēs varam kaut ko labu un veiksmīgu panākt.

Mans ieguvums:

  1. Lai kaut ko sasniegtu, ir jādara, jāmēģina un pat jākļūdās.
  2. Nebaidos vairs no pieaugušajiem. Esmu viņu klātbūtnē drosmīgāks, varu izteikt savas domas, pat, ja tās pieaugušo uztverē ir nepareizas. Šādos brīžos vienmēr atceros Hermaņa teikto: Viss ir labi! Ejam uz priekšu!
  3. Iemācījos noturēt vai izrādīt, atkarīgi no situācijas, savas emocijas cilvēku klātbūtnē.
  4. Ieguvu sava veida brīvību.

Pats galvenais – teātris bija vieta, kas palīdzēja iziet no depresijas. Un bija laba iespēja redzēt mammu arī citā “gaismā”, tā labāk saprotot viņas rūpes par mani un redzēt viņu arī citādu nekā bija pierasts.

Elīna Saulīte, 18.studijas dalībniece  

Tātad, dalība Dramaturgu teātrī man ikdienā ir devusi lielāku pārliecību par sevi, spēju uzdrošināties un nebaidīties reizēm izskatīties smieklīgai vai savādākai. Tā ir vieta, kur varu atbrīvoties – izkliegt ikdienā uzkrājušos stresu.

Liene Bērziņa, 18.studijas dalībniece

Dramaturgu teātris jau no pirmā soļa tā virzienā līdz pat šim brīdim ir interesants izaicinājums. Tā ir neliela cīņa ar sevi, kas parāda, ka iekšā ir daudz vairāk spēka, nekā patiesībā licies. Spēks pārvarēt sevi un iziet svešu cilvēku priekšā, iztaisīties par pilnīgāko jefiņu vai vispārliecinātāko baigo personību, spēks sev pateikt, ka tas vienkārši ir jādara. Un tad sevī pasmaidīt un apjaust, ka viss ir forši, es taču to varu! Un pat ja uzreiz neizdodas, mēs visi te esam vienādi, katrs ar savu iekšējo mērķi, kas mūs ved uz lielo kopīgo sasniegumu – izrādi. Šeit apziņa “es esmu ES un es to varu” nudien aug, citam ātrāk, citam lēnītiņām, tomēr aug. Tā nav tikai sevis vai citu izklaidēšana, te ir “augšana” – vispirms sevī un tad zogas laukā gandrīz ikvienā ikdienas situācijā. Bieži gadās pieķert sevi pie domas – “ei, bet pirms tam bija citādāk!” Kaut vai ikdienas pasakas lasīšana bērniem izvēršas par viena aktiera teātri. Un tas ir to vērts – sajust sevī, ka Tu viens spēj izraisīt emocijas daudziem!

Gunta Ozoliņa, 18.studijas dalībniece

Kādu brīdi bērnībā es sapņoju, ka būšu aktrise. Gāju uz teātra pulciņu, bet pulciņš izjuka, pirms paspējām iestudēt ludziņu.

Šodien es neesmu aktrise, bet man ir mans sapņu darbs, man ir divi lieliski dēli pusaudži un es šobrīd piepildu savu bērnības sapni! Jau pavisam drīz es uzzināšu, kā ir iestudēt izrādi un būt aktrisei! Līdz šim katrā nodarbībā ir iespēja paplašināt savu komforta zonu lieliskā, labvēlīgā sabiedrībā. Tās ir divas stundas, kas piepildītas ar prieku un pavadītas ar smaidu sejā!

Varbūt arī tu bērnībā gribēji kļūt par aktrisi? Nāc, un atklāj par sevi daudz jauna!

Ieva Melne, 18.studijas dalībniece

Apmēram gadu es nelikos mierā, lai atrastu to, kas manām acīm beidzot liktu mirdzēt un sirdij straujāk pukstēt. Mani nepameta tā sajūta, ka “iekšā ir, bet ārā nenāk”! Dramaturgu teātra aktiermeistarības 18.studijā iepazīstu labāk sevi pašu, ļaujos plašai emociju gammai, mācos nebaidīties izskatīties smieklīga, attīstu sevi kā personību un darbojos kopā ar fantastiskiem cilvēkiem. 

 

Liene Baikova, 18.studijas dalībniece

Dramaturgu teātris – vieta, kur mums visiem ir iespēja būt tādiem, kādi mēs neesam dzīvē, būt ar citu attieksmi un raksturu, tas ir kā dzīvot divas dzīves – savu un aktiera (tēla).

Kristīne Ribnere, 18.studijas dalībniece

Dramaturgu teātris – tā ir iespēja pateikt noklusēto, parādīt neiespējamo, ieraudzīt nesaskatāmo, sajust visneiedomājamāko! 

 

 

 

 

 

Rolands Trenko, 18.studijas dalībnieks

“Nositīšu maita!” Ir jāatnāk, lai uzzinātu un saprastu.

 

 

 

 

Agita Obrumāne, 18.studijas dalībniece

Dalība Dramaturgu teātra 18. studijā man ir devusi lielisku iespēju ne tikai iepazīties ar teātra būtību, tā neapšaubāmo ietekmi uz cilvēku, bet arī iespēju iepazīt sevi, savu potenciālu. Iejušanās dažādos tēlos, neikdienišķās situācijās ir palīdzējuši kļūt pārliecinātākai, drošāk izpausties. Studija – tikšanās vieta tiem, kuri vēlas palielināt savu “pievienoto vērtību”.

Ilze Pavasare, 18.studijas dalībniece

Man studijā ir iespēja vienlaikus palikt pašai un būt kādam citam – kas paplašina manu dzīves telpu. Teātra  studija iedeva vēl vienu piederības un “savējo” sajūtu. Un pats galvenais – man šķiet, ka man palīdzēja nolikt eksāmenu. Tā kā – paldies visiem! 

Ieva Karele, 18.studijas dalībniece

Teātra studija – tā ir vieta, kur satikt sevi. Brīžiem apjukušu un nobijušos, brīžiem jautru un nebēdnīgu, brīžiem – niknu kā pūķi. Vieta, kur šī dažādība sevī kļūst par vienu veselu. Pievienojies! Jo, kas meklē, tas atrod! Nāc arī Tu piedzīvot šo liktenīgo tikšanos!

Jānis Rove, 18.studijas dalībnieks

Dramaturgu teātris tā ir vieta, kur attīstīt sevi. Tā ir vieta, kur apgūt pareizu un pārliecinošu uzstāšanās un runas mākslu. Apmācības procesā esmu apguvis dažādas nianses ķermeņa valodā, esmu izzinājis savas balss spējas, par kurām esmu pārsteigts, esmu apguvis dažādas balss tonalitātes, modulācijas, esmu iemācījies justies brīvi uz skatuves, esmu iemācījies būt es pats un nebaidīties no dedzinošiem skatītāju skatieniem. Dramaturgu teātra kolektīvs ir ļoti draudzīgs, saprotošs. Mēs visi esam vienādi. Esmu pārsteigts gan par sevi, gan par teātri. 

Skatuve – tā ir vieta, kur izlādēt visu negatīvo, kas sakrājies dienas laikā. Tā ir vieta, kur uzlādēt sevi pozitīvi. Jo vairāk apmeklē nodarbības, jo vairāk vēlies kāpt uz skatuves. Tā gandrīz ir kā atkarība. 

Iespējas šeit ir nebeidzamas, es aizrautīgi apgūstu mārketinga zināšanas un esmu aptvēris to, ka Dramaturgu teātris ir ideāla vieta, lai attīstītu pārdošanas mākslu, jo visu, ko es apgūstu šeit, tas ir vairāk kā noderīgi pārdošanas un pārliecināšanas mākslā.

Papildus, Dramaturgu teātris ir vieta, kur izpausties, tā ir vieta, kur attīstīt savus hobijus. Dažkārt brīvajā laikā nodarbojos ar fotogrāfēšanu un Dramaturgu teātrī ir nebeidzamas fotogrāfēšanas iespējas. Šeit es varu fotogrāfēt, uzņemt bildes skatuves krāsainajā apgaismojumā un attīstīt savas fotogrāfēšanas prasmes.

Eva Rapšus, 18.studijas dalībniece

Katru dienu mēs uzliekam dažādas maskas un tēlojam dažādas lomas, bet tās visas ir sabiedrības uzspiestas un mākslīgas. Dramaturgu teātrī mēs atbrīvojam savus dienām krātos mežoņus, nabadzītes un citus universa brīnumus. Šeit maskas krīt un katram ir dota iespēja izpaust sevi dažādos aspektos.

Mēdz teikt, ka labi pavadīts laiks lido vēja spārniem. Tad nu atliek tikai piekrist. 5 mēneši, kas pavadīti amizantu nodarbību un kolorītu personību ielenkumā, ir aizpūsti ar tornado spēku.

Žozefīna Leira, 18.studijas dalībniece

Es uz kursiem pieteicos sev ļoti grūtā laika periodā, ar domu kaut kā sevi izvilkt no savu ikdienu problēmu apburtā loka. Ne uz ko īpaši necerot, vienkārši izklaidēties.

Bet gala rezultātā teātris izrādījās ir laba psihoterapija, kura dod tikai papildus spēku izturēt visu un ar vēsāku prātu skatīties uz notiekošo.

Ko man deva:

  1. Iemācījos kontrolēt savas emocijas.
  2. Vieglāk uztveru izveidojušos situāciju, kura jau tagad pati lēnām sāk atkāpties no manis, man nesaprotamu iemeslu dēļ. Bet tas ir jauki! Tāpēc pieļauju arī, ka –
  3. Teātris maina domāšanu uz pozitīvo pusi.
  4. Labāk adaptējos un komunicēju jebkurā sabiedrībā.
  5. Smagas konfliktsituācijas pēkšņi pārvēršas par emocionāli vieglāk pārvaramām.
  6. Pirmā brīdī bija dīvaini atklāt pat tādu faktu, ka ļoti labi sāku pārvaldīt ne tikai savas emocijas, bet arī sava ķermeņa kustības un žestus.

Teātris dod iespēju atgriezties pie sevis pašas, noņemot sabiedrībā uzspiestos stereotipus. Dzīve patiesi sāk kļūt gaišāka un pretimnākoša.

Dagnija Gaubšteina, 17.studijas dalībniece

Cilvēka dzīve ir tāda ļoti interesanta padarīšana. Es jau no skolas laikiem vienmēr esmu bijusi “baltā vārna”, respektīvi, visi tādi vienādi, es tikai tāda savādāka.

2017.gada martā man radās doma papildināt savas prasmes un spējas aktiermākslā. Tā nu iegāju mātē Google un ierakstīju “aktiermāksla”. Izkrita man ieraksts, ka Hermanis Paukšs Dramaturgu teātrī uzņem audzēkņus 17.studijā, no aprīļa. Izlasīju visu par Dramaturgu teātri, par ideju un sapratu, jā, šī ir tā vieta, kur es būšu es, savējais starp savējiem.

2017.gada aprīlī atnācu uz 17.studiju. Viena pati, sabijusies, sakautrējusies. Un te vingrinājums – konflikts par krēslu, jākliedz. Līdz tam biju pilnīgi pārliecināta, ka kliegt es māku, taču izrādās, ka pat kliegt es pa visiem gadiem biju iemācījusies klusām. Toties tā sajūta pēc mēģinājuma – man bija izauguši spārni, es lidoju, priecājos, smaidīju. Protams, katrs mēģinājums bija milzīgs izaicinājums man pašai, jo nāca klāt jauni uzdevumi. Aptuveni pēc 2 mēnešiem, manī kaut kas mainījās, jo aiziet uz mēģinājumiem kļuva aizvien grūtāk, tāds pamatīgs darbs ar sevi, pārvarēt bailes no tā, ko par mani padomās citi, nedrošību, nepārliecinātību par sevi, savām iespējām. Tas turpinājās līdz brīdim, kad pieteicos seminārā “Izproti savu zemapziņu”. Kad klausījos, ko stāsta citas interesentes par saviem pārdzīvojumiem, problēmām, tieši tajā brīdī es sapratu, ko Hermanis mums vingrinājumos stāstīja. Pēc semināra sapratu, ka man ir vienkārši reāli noveicies, jo es eju uz Dramaturgu teātra mēģinājumiem un manī vairs nebija ne divu domu, ka es varētu teātri pamest. Nē! Tā ir mana terapija!!!

Ingrīda Vaivode-Kaminska, 11. studijas absolvente

Kaut kas virmoja gaisā – dzīvot pa vecam vairs negribēju, pa jaunam – nebija ideju.

Un tad mana friziere, klasesbiedrene – arī teātra studijas dalībniece, ieteica Dramaturgu teātra studiju kā lielisku terapiju un neparastu veidu saspringto emociju izlādēšanai un labo vairošanai (tas bija iemesls, kādēļ viņa nāca uz studiju).
Ap to pašu laiku bijušais darba kolēģis izstāstīja, ka esot mēģinājis nākt uz šo pašu studiju, bet lielāku sviestu savā dzīvē neesot piedzīvojis – raustīt krēslu un bļaut, ka tas ir mans (lieki piebilst, ka viņš studiju pameta) :)) Abi stāsti izveidoja tik interesantu kopainu, ka tā mani ieintriģēja pieteikties studijai.

Sākotnēji nebija nekādas domas par teātra spēlēšanu, bet pēc pirmajām nospēlētajām izrādēm sapratu, ka nevēlos šo sajūtu vairs zaudēt. Jūtos ļoti bagātināta gan ar neikdienišķām emocijām, gan interesantajiem cilvēkiem, ko teātrī satieku. Un pats svarīgākais – ar rotaļīgumu un vieglumu, kas mājo teātra kolektīvā. Paldies!

P.S. Šī tiešām ir lieliska relaksācija pēc stresainas darba dienas.

Anda Laicāne, 10.studijas absolvente

AndaTā pa īstam manas radošās izpausmes pamodās vidusskolā, kad sāku rakstīt skumjus dzejoļus, bet 12. klasē iestājos jaundibinātajā skolas teātra pulciņā.

2013. gada aprīlī, Stockmann trakajās dienās, pārdodot biļetes uz mūzikas festivālu, iepazinos ar meitenēm pie blakus galdiņa un no vienas uzzināju par „Dramaturgu teātri” un 9. studijas tapšanu. Man radās milzīga interese par aktiermeistarības nodarbībām. Diemžēl, finansiālie apsvērumi man liedza sapni īstenot uzreiz, tāpēc atliku to uz rudeni, kad, neskatoties uz draugu smiešanos par manu izvēli, es aizgāju un pieteicos un joprojām esmu šeit.

Aldis Pommers, 10.studijas absolvents

Aldis Iecienītais itāļu izcelsmes franču aktieris Lino Ventura, kurš bieži spēlēja 60., 70. un arī dažās 80. gadu filmās, jaunībā bija sportists. Viņš ilgstoši nodarbojās ar grieķu-romiešu cīņu, boksu, vēlāk kļuva par Eiropas čempionu kečā un savas dzīves laikā kopumā bija izmēģinājis vairāk kā 30 profesijas, strādājot arī kā miesnieks, bankas inkasators u.c. Viņa aktiera karjera sākās nejauši, 35 gadu vecumā, bet slavens viņš kļuva tikai pēc piecdesmit gadu vecuma sasniegšanas, kad filmējās kopā ar Žanu Gabēnu, Alenu Delonu, Žanu Polu Belmondu u.c. Savas karjeras laikā Lino paguva piedalīties 75 filmās, daudzās no tām – galvenajā lomā, kaut arī nebija glīts, ar daudzkārt lauztu degunu, bet nenoliedzami šarmants, izstaroja spēku un īsta sportista pārliecību par sevi.

Kāpēc es to stāstu?

Vēl pirms diviem gadiem, es bieži domāju par to, ka skatuve mani vilina, bet– mazliet arī biedē, ka man gribētos uz tās kāpt, bet nav ne mazāko iespēju apgūt pirmās iemaņas, spert pirmos soļus. Tad atcerējos šo stāstu par Lino Venturu un uzrakstīju īsu elektronisku vēstuli slavenajam dramaturgam un pedagogam Hermanim Paukšam. Bez īpašām cerībām. Viens aizrautības pilns mirklis, viens zibsnis un tagad man ir jau 50 gadu. Tieši savā apaļajā dzimšanas dienā es stāvēju uz mazās, bet mīļās Dramaturgu teātra Kamerzāles skatuves un domāju par to, ka man ir zināma līdzība ar Lino Venturu, tāpēc tagad ir īstais laiks startam! Basketbolists, krāvējs, strādnieks pie konveijera, bankas ierēdnis, finansists, direktors, prezidents, zaļo projektu vadītājs, tagad – jau otro gadu arī studijas audzēknis un jaunais aktieris. Nekas nav neiespējams, ja vien ir vēlēšanās! Lino – es nāku!

Nesen, studijas nobeigumā saskaitīju – šajos neaizmirstamajos 18 mēnešos esmu piedalījies ne vien mācību nodarbībās un mēģinājumos, bet arī 25 izrādēs, vairākos TV seriālos, godalgotā īsfilmā un ārzemju daudzsēriju filmā, par reklāmas projektiem nerunājot. Tas nemaz nav slikti, cilvēkam, kuram it kā vajadzētu sēdēt siltās čībās pie kamīna un malkot brendiju, kopā ar kādu savu dvēseles radinieku. Tas saskan ar manu pārliecību – nekādu vecumdienu nav, ir tikai skrējiens ar laika kontroli. Cilvēks dzīvo, elpo ar pilnu krūti un īsteno savus sapņus, līdz atnāk Visvarenais un pēkšņi izslēdz gaismu! Tomēr, kamēr prožektori mirdz, kamēr skatītāji un ziedi, kamēr adrenalīns un skatuves biedra plecs – ir jāturpina skrējiens! Teātris apreibina un ievelk, tas izraisa īstu atkarību. Gribētos visiem novēlēt atrast sevi un skriet līdz pašam galam!

Jums ir mazliet bail no uzstāšanās, piemīt bijība pret skatuvi, māc bažas, ka nespēsiet iemācīties garus tekstus no galvas, šķiet, ka esat pārāk vecs, lai mēģinātu ko jaunu, liekais svars, pārāk īss vai garš augums, lauzts deguns? Tad Jūs esat līdzīgs Lino Venturam un man! Zēni, puiši, vīri – nāciet zem mūsu karoga!

Herberts Kaušs, 9.studijas absolvents

HerbertsPirms iestājos Dramaturgu teātrī, daudz biju domājis par to, ka vēlētos piedzīvot kaut ko jaunu, pilnveidoties un attīstīties, aizraujoši pavadīt laiku un būt kopā ar interesantiem cilvēkiem, gūt saistošas domas vai atziņas un nodot tās tālāk, būt noderīgam un palīdzēt citiem. Nojautu, ka kaut ko no tā ir iespējams realizēt darbojoties teātrī, tādēļ iestājos aktiermeistarības studijā. Un tiešām izrādījās, ka tur ir iespējams  pilnveidot vai attīstīt kustības, atmiņu, radošumu, reakciju, valodu, enerģijas uzkrāšanu un nodošanu, attieksmes veidošanu un tās izpausmes, emocijas, domas un koncentrēšanos. Katra luga un pat izrāde ir kā jauns piedzīvojums, kādas citas esības izdzīvošana. Katrs aktieru sastāvs, katrs iestudējums un pat katrs mēģinājums sniedz kaut ko jaunu. Ar savu līdzdalību teātrī varu būt noderīgs tiem, kuri vēlas piedzīvot un izdzīvot, meklēt un atklāt, izaicināt un ļauties. No iestāšanās studijā mani gandrīz atturēja tas, ka nemaz nevēlējos būt par aktieri un spēlēt uz skatuves. Taču tagad ir izrādījies, ka spēlēšana uz skatuves ir lieliska iespēja pilnīgāk realizēt un izjust (baudīt) visu iepriekš minēto.

Artūrs Lazdiņš, 8.studijas absolvents

Video: Anna Ūdre, Anna Paula Kuzņecova
Montāža: Anna Ūdre

Dace Upīte, 8.studijas absolvente

Video: Anna Ūdre, Anna Paula Kuzņecova
Montāža: Anna Ūdre

Jolanta Baltiņa, 8. studijas absolvente

JolantaMīlestību pret teātri manī modināja vecāki, kuri jau pirms mana skolas vecuma mani veda uz teātri – Daili, Nacionālo teātri. Tur redzētais manī modināja dabisko vēlmi spēlēt, dabisko vēlmi būt uz skatuves. Mācoties lauku skolā ne vienmēr ir iespējas nodrošināt dažādus ārpusstundu pulciņus un tā tikai ap 7.klasi manā skolā parādījās teātra pulciņš un man par lielu pārsteigumu skolotāja atzina, ka esmu pārāk veca, lai tajā piedalītos. Biju sāpīgi pārsteigta. Turpinot mācības vidusskolā citā skolā, situācija mainījās man par labu. Tajā mācījos aktierspēli un arī apguvu režiju, pasākumu vadīšanu un organizēšanu. Vidusskolas teātrī pirmo reizi satikos ar Hermaņa Paukša lugām, kuras pārtapa izrādēs. Uzsākot studijas augstskolā sākās cita dzīve… daudz kas mainījās, daudz kas aizgāja no manas dzīves un nāca kas cits. Tad kad sajutu, ka man pietiks spēki kāpt atkal uz skatuves dēļiem, devos uz kādu no amatieru teātriem. Uzņemšana… satraukums… atteikums … pārāk veca… bet man tikai 23. Domāju, ka nav lemts vairāk, ka tas kas tik ļoti ir paticis un patīk ir jāatstāj tikai un vienīgi pagātnē. Taču dabas dotam dzinulim ir grūti pretoties. Tā pavisam nejauši mani sasniedza informācija par Dramaturgu teātri un cik liels bija mans pārsteigums, ka tur darbojas Hermanis Paukšs! Vai liktenis…? Jauns izaicinājums un cik patīkami bija lasīt – mēs aicinām jebkuru, nav vecuma ierobežojuma. Viegli uzelpoju, ka beidzot mans fiziskais vecums nebūs par šķērsli, lai mana dvēsele spētu dot savu krāšņumu citiem. Te nu es esmu – teātrī. Patīkami ir būt starp savējiem.

Vēsma Lode, 8.studijas absolvente

Vesma Ar un ap teātri amatieru līmenī darbojos visu dzīvi, tomēr, lai savos skatuves piedzīvojumos justos drošāka, vēlējos pamatīgāk apgūt teātra mākslas un aktierspēles pamatprincipus. Savu izvēli neesmu nožēlojusi ne mirkli – Dramaturgu teātrī sajutos kā lielā ģimenē starp savējiem. Tā kā dzīvoju Ventspils pusē, tad attālums un ziema man bija liels pārbaudījums. Šeit iegūtās zināšanas man noder gan darbojoties uz skatuves, gan sadzīvē. Ja jums ir mērķis – droši dodieties pretī saviem sapņiem un tie piepildīsies!

Viktors Karlsons, 8.studijas absolvents

Video: Anna Ūdre
Montāža: Anna Ūdre

Juris Kanels, 59 gadi, 7. studijas absolvents

telefonu _gramataKā es nokļuvu „Dramaturgu teātrī”? Tāpat ka daudzi – dzirdēju reklāmu pa radio, un tā mani „uzrunāja”. Arī ar to, ka studijā tiek pieņemti visi interesenti, ka te nav ierobežojumu vecuma, dzimuma vai ādas krāsas ziņā, ka nav nekādu testu, etīžu vai pārbaudījumu. Un tomēr, pat es pats sev joprojām nevaru atbildēt uz jautājumu – kāpēc es šurp atnācu? Jā, ļoti sagribējās pamēģināt, bet es nekad dzīvē iepriekš teātri nebiju spēlējis, un pat nebiju domājis, ka gribu to darīt. Toties ir viegli pastāstīt, kāpēc es, pēc 7. studijas absolvēšanas 2013. gada oktobrī, esmu palicis teātrī. Sākotnēji studijas laikā tā bija brīnišķīga iespēja aizmirst dienas stresu, darba un mājas rūpes, „izlādēt” uzkrāto negatīvo enerģiju, un arī pārvarēt sevi, citu studijas dalībnieku priekšā pildot dažādus vingrinājumus.
Juris2Tagad, kad jau neliels laika sprīdis teātrī ir pavadīts, ar katru dienu kļūst arvien interesantāk, jo nākot klāt jaunām lomām, ir iespēja veidot (vismaz censties to izdarīt) dažādus tēlus ar atšķirīgu raksturu, temperamentu un uzvedību.
Tāpēc aicinu visus, kuri vēl nav izlēmuši, noteikti pārvarēt šaubas un pieteikties Dramaturgu teātra studijā. Jūs to nenožēlosiet!

Iveta Ķērpe, 6. studijas absolvente

Iveta2Dramaturgu teātrī esmu jau gandrīz trīs gadus (kopš 2011. gada oktobra), teātra pamatsastāvā – pusotru gadu, kad tam pievienojos pēc 6. aktiermeistarības studijas beigšanas.
Par teātri uzzināju no sava kolēģa, kas savukārt par iespēju ne tikai būt uz skatuves prožektoru gaismā, bet arī iegūt noderīgus aktiermeistarības pamatus uzzināja no savas labas paziņas. Citu personiskā pieredze un ieteikumi man ir nozīmīgi, uzsākot ko jaunu, tāpēc, lai gan jau kādu laiku skatījos pēc piemērotas teātra studijas vai aktiermeistarības nodarbībām, diezgan ātri izlēmu par labu „Dramaturgu teātrim” jau minēto pozitīvo atsauksmju dēļ.
Iveta1Aktiermeistarība mani interesē jau kopš skolas laikiem, kad vēl vidusskolas laikā aktīvi darbojos skolas teātra pulciņā. „Dramaturgu teātris” ne tikai ļāva atcerēties patīkamo satraukumu pirms uzstāšanās, atrašanos prožektoru gaismās un gandarītu skatītāju aplausus pēc paveiktā, bet arī komandas sajūtu, kas ir katras izrādes pamatā. Laikam tas ir galvenais, kas manī šeit ir radījis māju sajūtu – tas, ka es vienmēr esmu šeit gaidīta. Starp aktieriem valda savstarpēja saprašanās un cieņa. Tas ir pārsteidzoši, cik dažādi mēs šeit esam, bet tajā pat laikā, spējam sadarboties, saspēlēties un uz skatuves spēlēt ar maksimālu atdevi vienota mērķa vārdā.
Ikviens „Dramaturgu teātrī” tiek uztverts kā pilntiesīgs teātra dalībnieks, pat ja tikko ir uzsācis studiju, vēl vairāk, bieži vien aktīvākie ‘studisti’ tiek iesaistīti arī pamatsastāva izrādēs un uztverti par pilntiesīgiem teātra aktieriem. Tāpat arī tiek novērtēta katra individuālā iniciatīva – tādējādi teātrī ir vairāki aktieri, kas sevī atklājuši dramaturga vai režisora aicinājumu. Arī manas divas lugas ir uzvestas šajā teātrī, kas mani vēl vairāk ir iesaistījis ‘teātra pasaulē’, un es varu tikai apbrīnot Hermaņa (Paukša) uzticēšanos tam, ko mēs darām gan katrs atsevišķi, gan kā vienota komanda.

Renāte Krūma, 2.studija

Video: Anna Ūdre
Montāža: Zane Treifelde