Studiju dalībnieku stāsti

Anda Laicāne, 10.studijas absolvente

AndaTā pa īstam manas radošās izpausmes pamodās vidusskolā, kad sāku rakstīt skumjus dzejoļus, bet 12. klasē iestājos jaundibinātajā skolas teātra pulciņā.

2013. gada aprīlī, Stockmann trakajās dienās, pārdodot biļetes uz mūzikas festivālu, iepazinos ar meitenēm pie blakus galdiņa un no vienas uzzināju par „Dramaturgu teātri” un 9. studijas tapšanu. Man radās milzīga interese par aktiermeistarības nodarbībām. Diemžēl, finansiālie apsvērumi man liedza sapni īstenot uzreiz, tāpēc atliku to uz rudeni, kad, neskatoties uz draugu smiešanos par manu izvēli, es aizgāju un pieteicos un joprojām esmu šeit.

Aldis Pommers, 10.studijas absolvents

Aldis Iecienītais itāļu izcelsmes franču aktieris Lino Ventura, kurš bieži spēlēja 60., 70. un arī dažās 80. gadu filmās, jaunībā bija sportists. Viņš ilgstoši nodarbojās ar grieķu-romiešu cīņu, boksu, vēlāk kļuva par Eiropas čempionu kečā un savas dzīves laikā kopumā bija izmēģinājis vairāk kā 30 profesijas, strādājot arī kā miesnieks, bankas inkasators u.c. Viņa aktiera karjera sākās nejauši, 35 gadu vecumā, bet slavens viņš kļuva tikai pēc piecdesmit gadu vecuma sasniegšanas, kad filmējās kopā ar Žanu Gabēnu, Alenu Delonu, Žanu Polu Belmondu u.c. Savas karjeras laikā Lino paguva piedalīties 75 filmās, daudzās no tām – galvenajā lomā, kaut arī nebija glīts, ar daudzkārt lauztu degunu, bet nenoliedzami šarmants, izstaroja spēku un īsta sportista pārliecību par sevi.

Kāpēc es to stāstu?

Vēl pirms diviem gadiem, es bieži domāju par to, ka skatuve mani vilina, bet– mazliet arī biedē, ka man gribētos uz tās kāpt, bet nav ne mazāko iespēju apgūt pirmās iemaņas, spert pirmos soļus. Tad atcerējos šo stāstu par Lino Venturu un uzrakstīju īsu elektronisku vēstuli slavenajam dramaturgam un pedagogam Hermanim Paukšam. Bez īpašām cerībām. Viens aizrautības pilns mirklis, viens zibsnis un tagad man ir jau 50 gadu. Tieši savā apaļajā dzimšanas dienā es stāvēju uz mazās, bet mīļās Dramaturgu teātra Kamerzāles skatuves un domāju par to, ka man ir zināma līdzība ar Lino Venturu, tāpēc tagad ir īstais laiks startam! Basketbolists, krāvējs, strādnieks pie konveijera, bankas ierēdnis, finansists, direktors, prezidents, zaļo projektu vadītājs, tagad – jau otro gadu arī studijas audzēknis un jaunais aktieris. Nekas nav neiespējams, ja vien ir vēlēšanās! Lino – es nāku!

Nesen, studijas nobeigumā saskaitīju – šajos neaizmirstamajos 18 mēnešos esmu piedalījies ne vien mācību nodarbībās un mēģinājumos, bet arī 25 izrādēs, vairākos TV seriālos, godalgotā īsfilmā un ārzemju daudzsēriju filmā, par reklāmas projektiem nerunājot. Tas nemaz nav slikti, cilvēkam, kuram it kā vajadzētu sēdēt siltās čībās pie kamīna un malkot brendiju, kopā ar kādu savu dvēseles radinieku. Tas saskan ar manu pārliecību – nekādu vecumdienu nav, ir tikai skrējiens ar laika kontroli. Cilvēks dzīvo, elpo ar pilnu krūti un īsteno savus sapņus, līdz atnāk Visvarenais un pēkšņi izslēdz gaismu! Tomēr, kamēr prožektori mirdz, kamēr skatītāji un ziedi, kamēr adrenalīns un skatuves biedra plecs – ir jāturpina skrējiens! Teātris apreibina un ievelk, tas izraisa īstu atkarību. Gribētos visiem novēlēt atrast sevi un skriet līdz pašam galam!

Jums ir mazliet bail no uzstāšanās, piemīt bijība pret skatuvi, māc bažas, ka nespēsiet iemācīties garus tekstus no galvas, šķiet, ka esat pārāk vecs, lai mēģinātu ko jaunu, liekais svars, pārāk īss vai garš augums, lauzts deguns? Tad Jūs esat līdzīgs Lino Venturam un man! Zēni, puiši, vīri – nāciet zem mūsu karoga!

Herberts Kaušs, 9.studijas absolvents

HerbertsPirms iestājos Dramaturgu teātrī, daudz biju domājis par to, ka vēlētos piedzīvot kaut ko jaunu, pilnveidoties un attīstīties, aizraujoši pavadīt laiku un būt kopā ar interesantiem cilvēkiem, gūt saistošas domas vai atziņas un nodot tās tālāk, būt noderīgam un palīdzēt citiem. Nojautu, ka kaut ko no tā ir iespējams realizēt darbojoties teātrī, tādēļ iestājos aktiermeistarības studijā. Un tiešām izrādījās, ka tur ir iespējams  pilnveidot vai attīstīt kustības, atmiņu, radošumu, reakciju, valodu, enerģijas uzkrāšanu un nodošanu, attieksmes veidošanu un tās izpausmes, emocijas, domas un koncentrēšanos. Katra luga un pat izrāde ir kā jauns piedzīvojums, kādas citas esības izdzīvošana. Katrs aktieru sastāvs, katrs iestudējums un pat katrs mēģinājums sniedz kaut ko jaunu. Ar savu līdzdalību teātrī varu būt noderīgs tiem, kuri vēlas piedzīvot un izdzīvot, meklēt un atklāt, izaicināt un ļauties. No iestāšanās studijā mani gandrīz atturēja tas, ka nemaz nevēlējos būt par aktieri un spēlēt uz skatuves. Taču tagad ir izrādījies, ka spēlēšana uz skatuves ir lieliska iespēja pilnīgāk realizēt un izjust (baudīt) visu iepriekš minēto.

Artūrs Lazdiņš, 8.studijas absolvents

Video: Anna Ūdre, Anna Paula Kuzņecova
Montāža: Anna Ūdre

Dace Upīte, 8.studijas absolvente

Video: Anna Ūdre, Anna Paula Kuzņecova
Montāža: Anna Ūdre

Jolanta Baltiņa, 8. studijas absolvente

JolantaMīlestību pret teātri manī modināja vecāki, kuri jau pirms mana skolas vecuma mani veda uz teātri – Daili, Nacionālo teātri. Tur redzētais manī modināja dabisko vēlmi spēlēt, dabisko vēlmi būt uz skatuves. Mācoties lauku skolā ne vienmēr ir iespējas nodrošināt dažādus ārpusstundu pulciņus un tā tikai ap 7.klasi manā skolā parādījās teātra pulciņš un man par lielu pārsteigumu skolotāja atzina, ka esmu pārāk veca, lai tajā piedalītos. Biju sāpīgi pārsteigta. Turpinot mācības vidusskolā citā skolā, situācija mainījās man par labu. Tajā mācījos aktierspēli un arī apguvu režiju, pasākumu vadīšanu un organizēšanu. Vidusskolas teātrī pirmo reizi satikos ar Hermaņa Paukša lugām, kuras pārtapa izrādēs. Uzsākot studijas augstskolā sākās cita dzīve… daudz kas mainījās, daudz kas aizgāja no manas dzīves un nāca kas cits. Tad kad sajutu, ka man pietiks spēki kāpt atkal uz skatuves dēļiem, devos uz kādu no amatieru teātriem. Uzņemšana… satraukums… atteikums … pārāk veca… bet man tikai 23. Domāju, ka nav lemts vairāk, ka tas kas tik ļoti ir paticis un patīk ir jāatstāj tikai un vienīgi pagātnē. Taču dabas dotam dzinulim ir grūti pretoties. Tā pavisam nejauši mani sasniedza informācija par Dramaturgu teātri un cik liels bija mans pārsteigums, ka tur darbojas Hermanis Paukšs! Vai liktenis…? Jauns izaicinājums un cik patīkami bija lasīt – mēs aicinām jebkuru, nav vecuma ierobežojuma. Viegli uzelpoju, ka beidzot mans fiziskais vecums nebūs par šķērsli, lai mana dvēsele spētu dot savu krāšņumu citiem. Te nu es esmu – teātrī. Patīkami ir būt starp savējiem.

Vēsma Lode, 8.studijas absolvente

Vesma Ar un ap teātri amatieru līmenī darbojos visu dzīvi, tomēr, lai savos skatuves piedzīvojumos justos drošāka, vēlējos pamatīgāk apgūt teātra mākslas un aktierspēles pamatprincipus. Savu izvēli neesmu nožēlojusi ne mirkli – Dramaturgu teātrī sajutos kā lielā ģimenē starp savējiem. Tā kā dzīvoju Ventspils pusē, tad attālums un ziema man bija liels pārbaudījums. Šeit iegūtās zināšanas man noder gan darbojoties uz skatuves, gan sadzīvē. Ja jums ir mērķis – droši dodieties pretī saviem sapņiem un tie piepildīsies!

Viktors Karlsons, 8.studijas absolvents

Video: Anna Ūdre
Montāža: Anna Ūdre

Juris Kanels, 59 gadi, 7. studijas absolvents

telefonu _gramataKā es nokļuvu „Dramaturgu teātrī”? Tāpat ka daudzi – dzirdēju reklāmu pa radio, un tā mani „uzrunāja”. Arī ar to, ka studijā tiek pieņemti visi interesenti, ka te nav ierobežojumu vecuma, dzimuma vai ādas krāsas ziņā, ka nav nekādu testu, etīžu vai pārbaudījumu. Un tomēr, pat es pats sev joprojām nevaru atbildēt uz jautājumu – kāpēc es šurp atnācu? Jā, ļoti sagribējās pamēģināt, bet es nekad dzīvē iepriekš teātri nebiju spēlējis, un pat nebiju domājis, ka gribu to darīt. Toties ir viegli pastāstīt, kāpēc es, pēc 7. studijas absolvēšanas 2013. gada oktobrī, esmu palicis teātrī. Sākotnēji studijas laikā tā bija brīnišķīga iespēja aizmirst dienas stresu, darba un mājas rūpes, „izlādēt” uzkrāto negatīvo enerģiju, un arī pārvarēt sevi, citu studijas dalībnieku priekšā pildot dažādus vingrinājumus.
Juris2Tagad, kad jau neliels laika sprīdis teātrī ir pavadīts, ar katru dienu kļūst arvien interesantāk, jo nākot klāt jaunām lomām, ir iespēja veidot (vismaz censties to izdarīt) dažādus tēlus ar atšķirīgu raksturu, temperamentu un uzvedību.
Tāpēc aicinu visus, kuri vēl nav izlēmuši, noteikti pārvarēt šaubas un pieteikties Dramaturgu teātra studijā. Jūs to nenožēlosiet!

Iveta Ķērpe, 6. studijas absolvente

Iveta2Dramaturgu teātrī esmu jau gandrīz trīs gadus (kopš 2011. gada oktobra), teātra pamatsastāvā – pusotru gadu, kad tam pievienojos pēc 6. aktiermeistarības studijas beigšanas.
Par teātri uzzināju no sava kolēģa, kas savukārt par iespēju ne tikai būt uz skatuves prožektoru gaismā, bet arī iegūt noderīgus aktiermeistarības pamatus uzzināja no savas labas paziņas. Citu personiskā pieredze un ieteikumi man ir nozīmīgi, uzsākot ko jaunu, tāpēc, lai gan jau kādu laiku skatījos pēc piemērotas teātra studijas vai aktiermeistarības nodarbībām, diezgan ātri izlēmu par labu „Dramaturgu teātrim” jau minēto pozitīvo atsauksmju dēļ.
Iveta1Aktiermeistarība mani interesē jau kopš skolas laikiem, kad vēl vidusskolas laikā aktīvi darbojos skolas teātra pulciņā. „Dramaturgu teātris” ne tikai ļāva atcerēties patīkamo satraukumu pirms uzstāšanās, atrašanos prožektoru gaismās un gandarītu skatītāju aplausus pēc paveiktā, bet arī komandas sajūtu, kas ir katras izrādes pamatā. Laikam tas ir galvenais, kas manī šeit ir radījis māju sajūtu – tas, ka es vienmēr esmu šeit gaidīta. Starp aktieriem valda savstarpēja saprašanās un cieņa. Tas ir pārsteidzoši, cik dažādi mēs šeit esam, bet tajā pat laikā, spējam sadarboties, saspēlēties un uz skatuves spēlēt ar maksimālu atdevi vienota mērķa vārdā.
Ikviens „Dramaturgu teātrī” tiek uztverts kā pilntiesīgs teātra dalībnieks, pat ja tikko ir uzsācis studiju, vēl vairāk, bieži vien aktīvākie ‘studisti’ tiek iesaistīti arī pamatsastāva izrādēs un uztverti par pilntiesīgiem teātra aktieriem. Tāpat arī tiek novērtēta katra individuālā iniciatīva – tādējādi teātrī ir vairāki aktieri, kas sevī atklājuši dramaturga vai režisora aicinājumu. Arī manas divas lugas ir uzvestas šajā teātrī, kas mani vēl vairāk ir iesaistījis ‘teātra pasaulē’, un es varu tikai apbrīnot Hermaņa (Paukša) uzticēšanos tam, ko mēs darām gan katrs atsevišķi, gan kā vienota komanda.

Renāte Krūma, 2.studija

Video: Anna Ūdre
Montāža: Zane Treifelde