Vēsture

Īsumā par Dramaturgu teātra vēsturi

          Pēc Latvijas brīvības atgūšanas valsts teātros sākās dīvainas lietas: režisori vairs negribēja taisīt dzīvo latviešu autoru lugas, saucot tās dažādos neglītos vārdos, kritiķi piebalsoja, un viedoklis, ka latviešiem dramaturgu spējas pēkšņi ir mistiski izgaisušas, izplatījās visā sabiedrībā.
          Paši dramaturgi gan negribēja tam piekrist, jo amatierteātri turpināja iestudēt viņu lugas, turklāt nereti ar labiem panākumiem, tāpēc vaina varbūt bija meklējama kur citur, nevis lugās, un nodibināja Latvijas Dramaturgu ģildi, kas centās panākt latviešu mūsdienu dramaturģijas atgriešanos valsts dotētajos teātros. Delegācijas devās uz Kultūras ministriju un centās tur ieskaidrot, ka par nodokļu maksātāju naudu vajadzētu rūpēties ne tikai par lielo teātru saglabāšanu, bet arī par nacionālās dramaturģijas attīstību, stāstīja, ka daudzās civilizētās valstīs ir noteikts, ka pašmāju dzīvo autoru lugām jābūt vismaz 60% no valsts teātru sezonas jauniestudējumu skaita, un nekas – teātri bojā neiet, un režisoriem pat iepatīkas strādāt ar savu tautiešu-laikabiedru lugām, taču veltīgi: ministri un ierēdņi pacietīgi noklausījās dramaturgu vervelēšanā, bet nekas nemainījās – reizēm kāda vēl dzīva latviešu autora luga nejauši parādījās uz kāda valsts teātra skatuves, taču visur gandrīz nedalīti valdīja citu tautu dramaturģija, lai gan pie varas valstī nemainīgi atradās nacionāli noskaņotas latviešu partijas un TV raidījuma „100 g kultūras” veiktā aptauja liecināja, ka vairums skatītāju vislabprātāk teātros redzētu mūsdienu latviešu autoru darbus. Kārtējā mistika.
          Tomēr Dramaturgu ģilde nemeta plinti krūmos: tās toreizējais priekšsēdis Dainis Grīnvalds cītīgi rakstīja projektus Valsts kultūrkapitāla fondam, un ik pa brīdim tika piešķirta nauda gan lugu konkursiem, gan lasījumiem. Konkursu žūrijās darbojās labākie teātra speciālisti, uz lasījumiem tika aicināti valsts teātru režisori, taču situācija tik un tā nemainījās: ne prēmētajām lugām, ne lasījumiem lielie teātri tikpat kā nekādu uzmanību nepievērsa.
          Tikmēr vienkāršs latviešu režisors un dramaturgs Hermanis Paukšs rakstīja prozu un divreiz mēnesī devās uz Upesciemu, kur Berģu pamatskolas aktu zālē ar dažiem saviem draugiem – aktieriem nesteidzīgi taisīja Annas Brodeles lugu par kolhozu dibināšanu pēckara Latvijā „Upesciema pavasaris”. Tāpat vien – sava prieka pēc. 2006. gada beigās stundu garā izrāde bija gatava un tika trīsreiz parādīta vietējiem iedzīvotājiem – arī tāpat vien: par velti. Uz trešo izrādi nejauši tika uzaicināts Dainis Grīnvalds.
          Tai laikā KKF bija piešķīris naudu mūsdienu latviešu lugu lasījumu skatei „IESKATS”, kurai bija jānotiek 2007. gadā, taču režisoru atsaucības praktiski nebija, tāpēc skate draudēja izgāzties.
Sajūsminājies par redzēto „Upesciema pavasari”, Dainis Grīnvalds apvaicājās, vai Paukšs nevarētu ar saviem aktieriem uztaisīt vēl 12 šādas izrādes – tikai dzīvo latviešu autoru – un piedalīties ar tām „IESKATĀ”, tādējādi glābjot pasākumu. Uzrunātais parēķināja savas iespējas un atzinās, ka gada laikā vairāk par 8 izrādēm tomēr nespēšot iestudēt. Nu, ja 8, tad 8 – taču jau labāk nekā nekas.
          Vienojās, ka iestudēs 4 autoru lugas, no katra – pa 2, un abas izrādes, katra ap stundu garumā, tiks rādītas vienā vakarā ar starpbrīdi starp tām. Pirmā pāra rādīšana tika nolikta uz martu. Protams, ka Paukšs sāka ar savām lugām.
          2007. gada 17. martā uz Leļļu teātra skatuves tika nospēlētas „Pirmā sniega sindroms” un „Baloža skelets”. Skatītāju atsaucība bija tik vētraina, ka radošais kolektīvs nolēma arī pēc skates palikt kopā un turpināt latviešu dzīvo autoru lugu iestudēšanu. Un tā nu 2007. gada 17. martu Dramaturgu teātris uzskata par savu dzimšanas dienu.
          2007. gada jūlijā Dailes teātra Mazajā zālē pirmizrādes piedzīvoja Daiņa Grīnvalda „Rieteklīša uzaušana” un „Kasandra”, novembrī Nacionālā teātra Aktieru zālē – Jāņa Jurkāna „Veca, veca pasaka” un „Virtuss”, decembrī uz Jaunā Rīgas teātra lielās skatuves – Andra Zeibota „Mutabor” un „Kīntairas rags”.
          2008. gads pagāja Ādažu Kultūras namā, iestudējot Leldes Stumbres lugas „Pāris – nepāris” un „Garais dancis”, reizēm izbraucot viesizrādēs un meklējot vietu, kur apmesties uz pastāvīgu dzīvi.
          2009. gada sākumā Dramaturgu teātris iekārtojās Rīgas Latviešu biedrības namā, kur tika uzņemta arī 1. aktiermeistarības studija, taču, krīzei sākoties, bija spiests meklēt lētākas telpas, un tā paša gada augustā apmetās tur, kur atrodas arī tagad: Rīgā, Krišjāņa Barona ielā 130 bijušās Rīgas Elektromehāniskās rūpnīcas 3. korpusā ar ieeju cauri pagalmam no Zemitāna ielas.
          Kamēr iekārtojās, Dramaturgu teātris turpināja viesoties ar izrādēm pie citiem, pašu telpās rādot tikai studiju izrādes radiem un draugiem, līdz pabeidza Kamerzāles remontu un kopš 2012. gada 16. aprīļa rāda izrādes arī „skatītājiem no malas”. Tātad faktiski kā pilnvērtīgs stacionārs teātris tas funkcionē tikai no 2012. gada aprīļa. Pirmie 5 gadi pagāja vētrainā veidošanās procesā.